Nesen Rīgā norisinājās nepieradinātās mūzikas festivāls “Skaņu Mežs”, turklāt jau desmito, jubilejas reizi. Mēs uz turieni braucām jau piekto, ja ne sesto reizi. Īsumā pierakstīšu savus iespaidus. Visas fotogrāfijas no easyget.lv
Pirmā diena norisinājās kinoteātrī “Splendid Palace”, bijušajā “Rīga”. Blakus (pie kinoteātra foajē) atrodas vīna restorāns “TINTO Vīna Telpa”, kas pie ieejas lielajā zālē tirgoja vīnu un kruasānus, tāpēc daudzi festivāla apmeklētāji turēja rokās milzīgas glāzes ar sarkanu šķidrumu. Nedaudz vēlāk arī es pievienojos viņu rindām.
Tomēr es te par mūziku. Tiesa gan, to uz ekrāna bieži pavadīja vizuālā daļa.
Pirmā kompozīcija – kaut kas dūcošs operas pavadībā. Autori stāstīja par skaņdarbu bez mikrofona, tāpēc visu es nesadzirdēju, bet man šķiet, ka tā bija Štrausa opera, un runa nez kāpēc gāja par Staļingradu.
19:00 Jan-Peter Sonntag & Lars Guhlcke (DE) – “Sundogs’’, “612.43WEISS’’
Uz ekrāna sākumā viss bija balti balts, un nebija redzams nekas cits kā audekls. Pēc tam atklājās, ka tas ir sniegputenis, un, kad tas nedaudz pierima, kļuva pamanāms, ka tā ir kara gadu fotogrāfija: bruņumašīna un daži zaldāti. Domāju, ka tas kā reiz notika pie Staļingradas. Kopumā ideja ar fotogrāfiju un sniegu iepatikās, bet mūzika kaut kā atstāja vienaldzīgu.
Nākamais skaņdarbs – dūkšana, šalkoņa un krakšķēšana Zviedrijas kailo koku melnbalto siluetu pavadībā, kas filmēti ziemā no braucošas automašīnas. Brīžiem koki nomainījās pret elektrolīniju stabiem vai sliedēm, bet kopumā aina īpaši nemainījās. Izskatījās un izklausījās tas viss diezgan atmosfēriski, turklāt es jau tobrīd biju kaut kā noskaņojies uz vajadzīgā mierīgā viļņa, tāpēc šo melanholisko ainu uztvēru ar prieku.
19:45 Peter Brotzmann & Mats Gustafsson(DE/SE)
Kā nākamie uzstājās avangarda džezmeņi, un viņi iedeva tādu uguni, ka gandrīz vai iznesa manas nabaga smadzenes. Saskaņā ar vikipēdiju, Brocmans vispār ir Eiropas frīdžeza ikona, Gustafsons - Zviedrijas. Abi viņi ir saksofonisti, bet Brocmans vēl arī klarnetists, ko viņš arī spīdoši nodemonstrēja. Es personīgi džezu neklausos un neko tajā nesaprotu, bet frīdžezu man pat ir kaut kā vieglāk uztvert, īpaši dzīvajā. Ja jums pat nepatīk melodiju trūkums vai divu saksofonu pārāk vienveidīgais saunds, tad vismaz var gūt kaifu no trakās enerģijas, spiediena un pūlēm, ko ieguldīja mūziķi – atdevās par visiem simts, te nu nav ko strīdēties. Es vietām nobijos, ka Gustafsonam no piepūles galva pārsprāgs, tik stipri viņš pūta savā instrumentā. Mājās es kaut ko tādu klausīties nevaru, un arī koncertā vairāk par stundu neizturētu, bet, lai dažādotu dūcošo vai krakšķošo elektroniku – pats tas. Festivāla organizatoriem paldies, ka atveda tādus zināmus cilvēkus. Žēl gan, ka zāle bija pilna tikai par divām trešdaļām. Tāda sajūta, ka uz "Skaņu Mežu" ar katru gadu nāk arvien mazāk apmeklētāju, kas man personīgi sagādā nevāju sarūgtinājumu, lai gan sen jau būtu laiks pierast, ka avangarda un eksperimentālā mūzika tāpēc arī ir tāda, ka plašus iedzīvotāju slāņus nepiesaista.
Par nelaimi, uzstāšanos aptumšoja fakts, ka trešais mūziķis, kuram bija jāuzstājas kopā ar Brocmanu un Gustafsonu, nomira dažas dienas pirms koncerta.
Matss Gustafsons
Pēters Brocmans
20:55 Francois Bayle (FR)
Elektroakustikas un konkrētās mūzikas patriarhs Fransuā Beils ir mācījies kopā ar Džonu Keidžu un Pjēru Šeferu (musique concrete pionieri). Dzimis viņš ir Madagaskarā tālajā 1932. gadā, proti, šogad viņam palika 80 gadi. Atšķirībā no visiem pārējiem izpildītājiem viņš stāvēja skatītāju zāles centrā, nevis uz skatuves. Kā es sapratu, tas ir nepieciešams, lai dzirdētu pa zāles perimetru izliktās tumbas astoņu gabalu apjomā un manipulētu ar tām vislabākā telpiskā skanējuma radīšanai.
Opiņš nepievīla – man viņa uzstāšanās izklausījās pēc milzīgas kristāla pils no tetraedriem un dodekaedriem, uz kuras jumta atstarojas un lūst daudzkrāsaini prožektori. Zālē, starp citu, tādi bija sastopami, un uzstāšanās laikā tika arī izmantoti, lai gan es lielāko daļu laika, lai labāk ienirtu mūzikā, sēdēju ar aizvērtām acīm. Sēdēju es blakus Fransuā, tā ka dzirdams viss bija lieliski.
Seta beigās vairs tik ļoti neiespaidoja, kā nekā nogursti tik ilgi koncentrēties uz tik sarežģītu skaņdarbu. Tomēr franča uzstāšanos es uzskatu par vienu no labākajām šī gada festivālā. Vēlāk es apspriedu Fransuā daiļradi ar apmeklētājiem, un dažiem tas pat likās par asu – kādai meitenei no pārāk caururbjošajām un asajām skaņām pat fiziski palika slikti, acīmredzot, manas kristāla pils lauskas viņai uzbira virsū un savainoja.
Man šķiet, te ir redzama mana matainā galva, pa kreisi no kāda cita plikpaurainās
Fransuā Beils pie pults un noutbuka
22:25 Santa Ratniece (LV) composition “Ondulado” performed by Edgars Rubenis, Karlis Tone, Maris Butlers, Davis Burmeisters and Lauris Abele
Pazīstamā komponiste no Latvijas Santa Ratniece šoreiz mūs iepriecināja ar skaņdarbu piecām ģitārām. Skaņa kāpa no klusas strinkšķināšanas līdz dabiskai skaņas sienai vai pat noiza sienai. Tīri neslikti, bija interesanti arī uz pašiem izpildītājiem paskatīties, īpaši solējošais ģitārists iepriecināja ar ekspresīvām kustībām un sejas izteiksmi.
Starp citu, daudzi ģitāristi te, pēc Andreja vārdiem, ir no alternatīvajām un metālistu grupām
23:15 Machinefabriek soundtrack for Imants Ziedonis “Krasainas pasakas” / “Colour Tales” (NL/LV)
Zem pseidonīma Machinefabriek slēpjas dizainers no Nīderlandes Rutger Zuydervelt, kurš dzīvo Roterdamā. Cienītājs pagrozīt dažādu analogo elektronisko devaisu kloķīšus, ko viņš arī nodemonstrēja. Godīgi sakot, pēc iepriekšējo mūziķu intensīvā saunda, to kluso Rutgera drouna šalkoņu es kaut kā neuztvēru, tāpēc viedokļa par to, labi viņš spēlēja vai slikti, man nav. Publikai it kā esot paticis, vismaz tam cilvēkam, ar kuru es pārmiju pāris frāzes. Viņš gan Beilu gandrīz nedzirdēja, atnāca pavēlāk.
00:15 Forest Swords (UK)
Ģitāras un noutbuka duets no Lielbritānijas neko negaidītu nesniedza: dub meditatīvi noiza rifi, kā jau albumā. Es savulaik fanoju par grupu Psyhic Ills, tad nu lūk, viņiem arī patika tādās lietās iegrimt, tiesa gan skaņa nebija tik piesātināta un netīra. Ierakstā man Forest Swords tīri labi patīk, bet dzīvajā interese bija mērena. Neslikti, bet nekas vairāk. Kāpēc – grūti pateikt. Domāju, ka lieta daļēji ir tajā apstāklī, ka sešas stundas no vietas uzmanīgi klausīties mūziku, kā tas sanāca jaunībā, man vairs nesanāk.
Īss kopsavilkums. "Skaņu Mežs" joprojām paliek par kultūras notikumu visiem, kurus interesē avangards, eksperimentāls un advancēts saunds, un sanāk, ka uz turieni obligāti jāiet arī ceturtdien, citādi palaidīsi garām to pašu, manuprāt, interesantāko. Sestdien koncerts baznīcā man vienmēr šķiet kaut kāds pārāk mierīgs, bet piektdien tagad ir deju nakts, un tāds formāts neder visiem (lai gan man tur bija ļoti jautri un forši).
Teikšu, ka koncerts sakņu paviljonā Baltajā Naktī pilnīgi noteikti varēja mierīgi sacensties ar šo dienu, lai gan Murcof spēlē tehno, kas tomēr ir vienkāršāks un pieejamāks nekā Fransuā akuzmātika.